Ogleklis ir nozīmīgākais dzīvos organismus veidojošais elements. Ogleklis ir relatīvi maz sastopams, jo tā vidējā izplatība uz Zemes ir 350 mg/kg. Tomēr vielu apritē ogleklim ir īpaša loma.
Oglekļa aprites cikls ietver viena oglekļa savienojuma pārvēršanos citos. Šis process norisinās atmosfērā, hidrosfērā, litosfērā un biosfērā.
Litosfērā ogleklis ietilpst karbonātu nogulumiežu sastāvā, kā arī veido fosilā kurināmā nogulas (akmeņogles, nafta u.c.). Ievērojami daudzumi oglekļa savienojumu (ogļskābā gāze un metāns) atrodas mūžīgā sasaluma joslās un veido organisko vielu sadalīšanās produktus augsnes masā un ūdenstilpju nogulumu sastāvā.
Hidrosfērā oglekļa savienojumi ietilpst dzīvās organiskās vielas sastāvā (kā izšķīdusī ogļskābā gāze un metāns). Oglekļa savienojumiem katrā aprites cikla posmā ir atšķirīgs aprites laiks: atmosfērā tas ir visai īss – 3 gadi, augsnē – 25 gadi, okeānos – 350 gadi. Karbonātu iežu aprites laiks pārsniedz simtiem miljonu gadu.
Oglekļa aprites ciklā nozīmīgas funkcijas ir biosfēras dzīvajiem, fotosintezējošiem organismiem, kas nepārtraukti saista CO2 no atmosfēras, veidojot organiskus savienojumus. CO2 pilns aprites cikls atmosfērā ir ātrs un notiek apmēram 4,5 gados.
Ne visi atmirušie organismi un augi sadalās uzreiz. Neliela to daļa pārvietojas uz iekšzemes ūdenstilpju, jūru un okeānu dziļākajām vietām un uzkrājas nogulumu veidā. Organiskais materiāls, kas lēni sadalās, iekļaujas iežu veidošanās procesā un var atkal tikt ienests atmosfērā dabiskā ceļā (piemēram, erozijas procesā).
Oglekļa dioksīds no atmosfēras var nonākt un izšķīst ūdeņos, kur to izmanto aļģes, līdzīgā veidā, kā to saista sauszemes augi.
Oglekļa oksīdu un metāna emisijas apjoma pieaugums var kļūt par faktoru, kas negatīvi ietekmēs vidē noritošos procesus un oglekļa aprites ciklu. Tiek vērtēts, ka pēdējo 100 gadu laikā CO2 antropogēnās emisijas apjoms pieaudzis vidēji par 2,5% gadā.
Vairāk par oglekļa aprites ciklu un tā nozīmi apkārtējā vidē iespējams uzzināt ekspozīcijā „Cilvēks un vide”