Svešie mūsu dabā – augi un sēnes

02.04.2020.
Svešie augi un sēnes mūsu dabā
Svešie augi un sēnes mūsu dabā

Svešzemju (citzemju) suga ir suga, kas lielākoties cilvēka darbības rezultātā ir nokļuvusi ārpus tās dabiskā izplatības areāla.

Lielākā daļa šo sugu nespēj izdzīvot ārpus cilvēku radītiem dzīves apstākļiem. Dažām sugām izdodas pielāgoties dzīvei savvaļā, kur tās var radīt būtisku ekoloģisko un ekonomisko kaitējumu – kļūt invazīvas.

Visas svešzemju sugas nav uzskatāmas par invazīvām.

Invazīva suga ir svešzemju suga, kuras izturēšanās vietējās ekosistēmās ir agresīva. Invazīvas sugas spēj ātri savairoties, sekmīgi izplatīties un izkonkurēt vietējās sugas. 

Eiropā ir sastopamas vairāk nekā 12 000 svešzemju sugu, no kurām aptuveni 10–15 % ir invazīvas. Tās ietver lielākās organismu grupas, sākot ar zīdītajiem, rāpuļiem, abiniekiem, zivīm, bezmugurkaulniekiem un augiem, un beidzot ar sēnēm, baktērijām un dažādiem mikroorganismiem. Svešzemju sugas ir sastopamas visu veidu dzīvotnēs – gan uz sauszemes, gan ūdeņos, kā dabiskās –, tā arī cilvēku veidotās. 

Latvijā savvaļā ir sastopamas ap 630–650 svešzemju augu sugas, bet lielākajai daļai no tām nepiemīt invazīvas sugas pazīmes. Par invazīvām sugām uzskata aptuveni 35–50 sugas, kuras lielākoties ir dārzbēgļi (savvaļā pārgājuši kultūraugi – krāšņumaugi, lauksaimniecības kultūras), adventīvas (nejauši ievestas) un neskaidras izcelsmes (kriptogēnas) sugas. 

Ministru kabineta 30.06.2008. noteikumos Nr. 468 “Invazīvo augu sugu saraksts” iekļauta tikai viena suga Sosnovska latvānis Heracleum sosnowskyi. Kritēriji sugu iekļaušanai šajā sarakstā: suga samazina bioloģisko daudzveidību, rada ekonomiskus zaudējumus, kaitējumu cilvēka veselībai un pasliktina rekreācijas resursu kvalitāti. 

SĒNES

DZĪSLKĀTA BEKA
Aureoboletus projectellus

PAZĪMES
Cepurīte 4–20 cm plata, sākumā pusapaļa, vēlāk izliekta, sausa, kanēļbrūna līdz sarkanbrūna. Virsmiziņa nokarājas pāri cepurītes malai. Mīkstums balts, griezuma un iespiedumu vietās lēni kļūst viegli dzeltenbrūns. Stobriņi dzelteni. Kātiņš 9–25 cm garš, 1–5 cm resns, slaids, cilindrisks vai nedaudz resnāks apakšdaļā, reizēm cepurītes krāsā, bet parasti gaišāks, ar reljefu, izstieptu dzīslojumu. 
Priežu mikorizas sēne.
Atrodama no jūlija līdz oktobrim, galvenokārt piejūras kāpās, priežu mežos, izstrādātos kūdras purvos. 

IZCELSME
Ziemeļamerika. 

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Eiropā pirmo reizi konstatēta pagājušā gadsimta beigās Lietuvā, Kuršu kāpā, bet Latvijā atrasta 2013. gadā. Eiropā nokļuvusi nejauši, iespējams, ar kravu pārvadājumiem. Izplatās ar sporām. 

IETEKME
Var izkonkurēt vietējās sēņu sugas, kas veido mikorizu ar priedi, aug kāpās un citās vietās ar nabadzīgu, smilšainu augsni.

INTERESANTI FAKTI
Dzīslkāta beka ir garšīga ēdama sēne, kas viegli atšķirama no citām. 

Dzīslkāta beka. Foto - I. Dāniele
Dzīslkāta beka Aureoboletus projectellus. Foto - I. Dāniele

 

LAKSTAUGI

SOSNOVSKA LATVĀNIS 
Heracleum sosnowskyi

PAZĪMES
Daudzgadīgs, ļoti liels (sasniedz 3–4 m augstumu) čemurziežu dzimtas lakstaugs. Tā stublājs ir masīvs, lapas ļoti lielas, visbiežāk trīsdaļīgi vai piecdaļīgi dalītas, ziedi – balti. Auga sulai piemīt īpatnēja, spēcīga smaka.
Sastopami atsevišķi eksemplāri un masīvas audzes ceļmalās, pļavās, ūdenstilpju krastos, mežos, lauksaimniecības zemēs.

IZCELSME
Kaukāza reģions.

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Ievests kā lopbarības augs un nektāraugs 20. gs. 40. gadu beigās, plašāk izplatījies 60. gados. Viens augs veido apmēram 20 000 sēklu, atsevišķiem sugas pārstāvjiem to skaits var pārsniegt pat 100 000. Augsnē tās saglabā dzīvotspēju vairākus gadus. Latvāņu audzes visvairāk veidojas un izplatās upju un citu ūdenstilpju krastos, jo ūdens straume ļoti efektīvi veic sēklu izplatīšanu. 

IETEKME
Auga šūnsula, saskaroties ar ādu, gaismas ietekmē rada lēni dzīstošu, apdegumam līdzīgu iekaisumu, tādēļ auga plūkšana bez cimdiem ir bīstama. Īpaši apdraud bērnus!
Ļoti agresīvs augs, kas spēj strauji aizņemt jaunas platības, izspiežot vietējās sugas.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Izrakt, noganīt, izart, nopļaut, nepieļaut ziedēšanu, lietot ķīmiskos preparātus.

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU 
VIENĪGĀ SUGA, KAS PAŠLAIK VALSTS MĒROGĀ DEFINĒTA KĀ INVAZĪVA UN APKAROJAMA.

Sosnovska latvānis. Foto - Laura Grīnberga
Sosnovska latvānis Heracleum sosnowskyi. Foto - L. Grīnberga

 

KANĀDAS ZELTGALVĪTE
Solidago canadensis

PAZĪMES
Kanādas zeltgalvīte ir daudzgadīgs kurvjziežu dzimtas lakstaugs. Zied no jūlija līdz pat oktobrim, saražojot ļoti lielu sēklu daudzumu, kas izplatās ar vēju. Bieži veido plašas audzes neapsaimniekotās pļavās, apdzīvotu vietu tuvumā, atmatās, ceļmalās u.c. 

IZCELSME
Sugas dabiskais izplatības areāls aptver lielāko daļu Ziemeļamerikas mērenajos platuma grādos.

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Kanādas zeltgalvīte uz Eiropu atvesta jau 17. gs., lai audzētu dārzos kā krāšņumaugu. Latvijā suga ievesta no Rietumeiropas 19. gs. sākumā. Mūsdienās zeltgalvītes sastopamas gandrīz visā Eiropā un tiek raksturotas kā viena no agresīvākajām, plašāk izplatītajām svešzemju sugām.
Izplatās ar sēklām un sakņu fragmentiem. Sēklas veidojas lielā daudzumā – Eiropā viens augs spēj ražot pat vairāk nekā 10 000 sēklu. Zeltgalvītes izplata arī cilvēks, piemēram, izmetot ziedu pušķus un rudenī nogrieztus dārza augus atkritumos. 

IETEKME
Ar savu spēcīgo sakņu sistēmu izkonkurē citus augus un mazina bioloģisko daudzveidību. 

KO MĒS VARAM DARĪT?
Visefektīvākā metode, lai kontrolētu sugu, ir izrakšana un pļaušana pirms sēklu nogatavošanās. 

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU 
Zeltgalvītes var izmantot kā krāsaugu dziju un audumu krāsošanā.

Kanādas zeltgalvīte. Foto - Laura Grīnberga
Kanādas zeltgalvīte Solidago canadensis. Foto - L. Grīnberga

 

DAUDZLAPU LUPĪNA
Lupinus polyphyllus

PAZĪMES
Daudzlapu lupīna ir daudzgadīgs tauriņziežu dzimtas lakstaugs. Zied no maija beigām līdz jūnija vidum, atsevišķi augi zied līdz vasaras beigām. Ziedi lieli, dažādu nokrāsu zili, violeti, retāk balti vai tikko manāmi iedzelteni. Auglis – apmatota, sākumā zaļa, bet vēlāk melna pāksts. 

IZCELSME
Sugas dabiskais izplatības areāls ir Ziemeļamerikas okeāniskā klimata josla, kur tā sastopama galvenokārt mitrās kalnu pļavās un kalnu mežos.

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Eiropā daudzlapu lupīna ievesta Lielbritānijā, kur to sāka audzēt 1826. gadā, bet kā dekoratīvais augs tā ātri izplatījās visā Eiropā. Latvijā sākta audzēt 19. gs.

IETEKME
Vietās, kur izplatījusies daudzlapu lupīna, ātri mainās pļavu un smiltāju augu sabiedrības, izzūd vietējie augi. Siens ar daudzlapu lupīnu var būt mazāk vērtīgs, jo augs satur alkaloīdus.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Jāizvairās audzēt apstādījumos. Pēc noziedēšanas ziedkopas uzreiz jānogriež, neļaujot nogatavoties sēklām. 

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU 
Lupīnas, līdzīgi citiem tauriņziežiem, piesaista augsnē atmosfēras slāpekli, bagātinot augsni ar barības vielām, tādēļ lupīnas daudzviet sētas apzināti.

Daudzlapu lupīna. Foto - Laura Grīnberga
Daudzlapu lupīna Lupinus polyphyllus. Foto - L. Grīnberga

 

PUĶU SPRIGANE
Impatiens glandulifera

PAZĪMES
Puķu sprigane ir viengadīgs balzamīņu dzimtas augs ar sulīgu un mezglos manāmi resnāku stublāju, kas var sasniegt 2–3 m augstumu. Zied no jūnija līdz oktobrim ar sārtiem, violetiem, reizēm baltiem ziediem. Pēc to noziedēšanas veidojas auglis – iegarena pogaļa, kura pēc sēklu nogatavošanās uzplīst un izsviež sēklas.

IZCELSME
Puķu spriganes izcelsmes areāls ir mērenā klimata apgabali Ziemeļindijā, Pakistānā un Nepālā. 

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Pirmo reizi puķu sprigane ievesta 1839. gadā Anglijā un drīz vien sākta audzēt arī citu valstu dārzos Eiropā. Latvijā konstatēta 19. gs. beigās un pašlaik atzīta par vienu no invazīvākajām augu sugām.  Īpaši strauji izplatās upju piekrastēs, jo sēklas izplata straume.

IETEKME
Sprigane sasniedz aptuveni 3 m augstumu, veido blīvas audzes un noēno citas lakstaugu sugas. Rada pastiprinātu upju krastu eroziju un augsnes izskalošanos. 

KO MĒS VARAM DARĪT?
Izraut vai nopļaut augus ziedēšanas sākumā, pirms nogatavojušās sēklas. Nesēt un neizplatīt sēklas jaunās teritorijās. 

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU
Dabiskajā areālā suga sastopama 1600–4300 m augstumā virs jūras līmeņa.
Sugas latīniskais nosaukums Impatiens nozīmē “nepacietīgā”, vairākās valodās arī – “nepieskaries man”. Tas tādēļ, ka augs rudenī “izšauj” sēklas, tiklīdz tam pieskaras.

Puķu sprigane. Foto - Laura Grīnberga
Puķu sprigane Impatiens glandulifera. Foto - L. Grīnberga

 

ADATAINAIS DZELOŅGURĶIS
Echinocystis lobata

PAZĪMES
Viengadīgs ķirbju dzimtas augs ar kāpelējošu stublāju, ko viegli atšķirt pēc bālganajiem ziediem jūlijā un augustā, bet vēlāk pēc augļiem – mīkstiem dzeloņainiem “gurķīšiem”. Auga stublājs, kas var sasniegt pat 8 m garumu, ar stīgām piestiprinās pie kokiem un krūmiem. 
Veido biezas audzes upju krastos – gar Daugavu, Ventu, Lielupi, Abavu un citur.

IZCELSME
Sugas dabiskais izplatības areāls ir Ziemeļamerika, izņemot tās ziemeļu un dienvidu reģionus.

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Eiropā ievests 20. gs. sākumā kā dekoratīvs, kāpelējošs krāšņumaugs, ko joprojām audzē gar žogiem, pie ēku sienām, uz terasēm. Latvijas dārzos dzeloņgurķis ieviests 20. gs. 60. gados, 70. gadu sākumā pirmo reizi suga atrasta savvaļā.
Izplatās tikai ar sēklām ar upju straumes vai cilvēku palīdzību. Katrs auglis satur sēklas, kas vēlāk izbirst un nākamajā gadā izdīgst. 

IETEKME
Samazina vietējo sugu daudzveidību, noēnojot citus krastmalu augus.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Neizplatīt dzeloņgurķa sēklas, nesēt tos jaunās teritorijās. Izraut vai nopļaut ziedēšanas sākumā, lai augs nepaspētu nogatavināt sēklas.

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU 
Augļos ir gaisa kamera, tālab “gurķīši” pārvietojas arī peldus, aiznesot sēklas lielākos attālumos.

Adatainais dzeloņgurķis. Foto - Egita Zviedre
Adatainais dzeloņgurķis Echinocystis lobata. Foto - E. Zviedre 
SĪKGALVĪTES
Galinsoga sp.

PAZĪMES
Latvijā sastopamas divas sīkgalvīšu sugas – matainā sīkgalvīte Galinsoga quadriradiata un sīkziedu sīkgalvīte Galinsoga parviflora. Abas sugas ir līdzīgas, sastopamas bieži un strauji izplatās dārzos un nezālienēs. Sīkgalvītes ir viengadīgi kurvjziežu dzimtas augi ar nelieliem baltiem ziediem, zied no jūlija līdz pat oktobrim.

IZCELSME
Sīkgalvīšu dabiskais izplatības areāls ir Dienvidamerika un Centrālamerika.

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Sīkgalvītes izplatās ar sēklām, ļoti plaši sastopamas mazdārziņos, kur tās netiek ierobežotas ar herbicīdiem.

IETEKME
Agrā pavasarī augi nedīgst, jo ir jutīgi pret salnām, toties vasarā aug, zied un vairojas nepārtraukti. Ikreiz pēc lietus sīkgalvītēm dīgst nākamā paaudze, kas strauji veido blīvus cerus. Ziedošās nezāles līdz rudenim nogatavina miljoniem sēklu.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Izravēt vai nopļaut pirms ziedēšanas, lietot ķīmiskos preparātus. Pieaugušas nezāles labāk savākt un sadedzināt, lai nepapildinātu augsnē esošos nezāļu sēklu krājumus.

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU 
Sīkgalvītes lapas, stublāji un arī ziedi ir ēdami. To lietošana pārtikā ir samērā populāra Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Austrālijā. Augu daļas lieto svaigas, piemēram, lapu salātos, kā arī novārītas, kaltētas vai saldētas.

Sīkgalvītes. Foto - Laura Grīnberga
Sīkgalvītes Galinsoga sp. Foto - L. Grīnberga

KANĀDAS ELODEJA
Elodea canadensis

PAZĪMES
Kanādas elodeja ir ūdensaugs, kura stublājs ir pilnīgi iegrimis ūdenī un, atkarībā no apstākļiem, sasniedz ļoti dažādu garumu (0,3–3 m).  Nelielās, tumši zaļās lapiņas sakārtotas mieturos pa trim. Ziedošas elodejas Latvijā novērojamas ļoti reti, Eiropā tās sēklas nenogatavina un pavairojas tikai veģetatīvi.

IZCELSME
Sugas dabiskais izplatības areāls ir Ziemeļamerikas vidēji siltā klimata apgabali.

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Eiropā 19. gs. pirmajā pusē Kanādas elodejas sāka audzēt akvārijos un no tiem nokļuva ūdenskrātuvēs. Pirmo reizi savvaļā šī suga atrasta 1836. gadā Īrijā, Latvijā – 1872.gadā. 

IETEKME
Blīvas elodeju audzes noēno vietējās ūdensaugu sugas un kavē ūdens kustību ūdenstilpē.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Neizmest akvārijos audzētas elodejas un citus ūdensaugus ūdenstilpēs dabā. Vietās, kur elodejas savairojušās, tās ir grūti ierobežot, jo arī īsas auga daļas ir spējīgas iesakņoties.

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU 
Kanādas elodeja spēj ļoti ātri savairoties jaunizraktos dīķos un meliorācijas grāvjos, dabiskās ūdenstilpēs vietējās ūdensaugu sugas ir daudz konkurētspējīgākas. 

Kanādas elodeja. Foto - Laura Grīnberga
Kanādas elodeja Elodea canadensis. Foto - L. Grīnberga

KOKAUGI

OŠLAPU KĻAVA
Acer negundo

PAZĪMES
Ošlapu kļava ir ātraudzīgs vidēja lieluma koks vai daudzstumbrains krūms. Lapas nedaudz līdzīgas oša lapām. Koks ir divmājnieks – tas nozīmē, ka vīrišķie un sievišķie ziedi attīstās uz dažādiem augiem. Vīrišķie ziedi sakārtoti skarveidīgos pušķos, sievišķie – nokarenos ķekaros. Latvijā zied no aprīļa beigām līdz maija vidum, pirms lapu plaukšanas.

IZCELSME
Ošlapu kļavas dabiskais izplatības areāls ir Ziemeļamerika, kur tā sastopama plašās teritorijās no ASV dienvidaustrumu štatiem (Florida) līdz Kanādas dienvidrietumiem (Alberta).

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Sugu apzināti ieveda Eiropā kopā ar daudzām Amerikas sugām 17. gs. otrajā pusē. Latvijā mēģināta stādīt 19. gs. sākumā, taču sākotnēji neveiksmīgi, jo stādi izsala. Tomēr jau 20. gs. pirmajās desmitgadēs suga ļoti strauji izplatījās Latvijas dārzos un parkos. Ošlapu kļavas vislielākās audzes veido upju ielejās.

IETEKME
Samazina vietējo sugu daudzveidību, noēnojot citus augus.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Vēlams izvairīties no šīs sugas izmantošanas apstādījumu veidošanā, bet jau izveidojušās audzes maksimāli ierobežot, turklāt sevišķi svarīgi ir samazināt sievišķo augu daudzumu, lai neturpinātos sugas izplatība ar sēklām. Jaunus augus (līdz 1,5 m augstus) vislabāk izraut vai izrakt.

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU 
Ošlapu kļavas maksimālais vecums ir aptuveni 100 gadi, taču precīzi to noteikt nevar, jo trūkst gada pieauguma gredzenu.

Ošlapu kļava. Foto - Laura Grīnberga
Ošlapu kļava Acer negundo. Foto - L. Grīnberga

SAHALĪNAS DIŽSŪRENE
Reynoutria sachalinensis

PAZĪMES
Daudzgadīgs, ļoti liels (sasniedz 3,5 m augstumu) sūreņu dzimtas lakstaugs. Stublājs posmains, posmi dobi. Lapas uz stublāja pamīšus, iegareni ovālas. Zied jūlijā un augustā ar zaļgandzelteniem ziediem.
Veido blīvas audzes pamestu māju, fermu, vecu parku apkaimē, upju ielejās, retāk ceļmalās un nezālienēs.

IZCELSME
Sugas dabiskais izplatības areāls ir Tālie Austrumi – Japānas ziemeļu daļa, Sahalīnas dienvidi. 

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Ievesta Eiropā un Latvijā 19. gs. otrajā pusē, lai stādītu muižu parkos, pilsētu apstādījumos un vēlāk arī zemnieku dārzos. Suga izplatās gandrīz tikai ar sakņu dzinumiem un sakņu un stumbru fragmentiem. Sugas izplatību apdzīvotās vietās galvenokārt sekmējusi augsnes pārvadāšana, kas satur sakņu fragmentus un ļauj ieviesties jaunās vietās.

IETEKME
Sūreņu stumbri ir spēcīgi un daudzkārt, dzenot jaunos dzinumus, sabojā asfaltu un pat caur spraugām ielaužas mājokļos. Veido blīvas audzes, izspiežot vietējās augu sugas.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Nepārstādīt augu, nepārvest augsni, kur augušas dižsūrenes. Kur iespējams – noganīt.

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU
Sahalīnas iedzīvotāji izmanto pārtikā dižsūreņu lapas gan svaigā veidā, gan gatavojot zupas un salātus.
Latvijā sastopama vēl viena invazīva dižsūreņu suga – Japānas dižsūrene.

Sahalīnas dižsūrene. Foto - Laura Grīnberga
Sahalīnas dižsūrene Reynoutria sachalinensise. Foto - L. Grīnberga

 

PARASTĀ SĒRMŪKŠSPIREJA (PĪLĀDŽLAPU SORBĀRIJA)
Sorbaria sorbifolia

PAZĪMES
Parastā sērmūkšspireja ir līdz 2–3 m augsts krūms, lapas 15–25 cm garas, rudenī krāsojas dzeltenos līdz karmīna toņos. Ziedi balti, izvietoti stāvās, 10–30 cm garās ziedkopās. Savvaļā sērmūkšspirejas pāriet pārsvarā ar bagātīgām sakņu atvasēm, ar sēklām pavairojas reti.

IZCELSME
Savvaļā aug Rietumsibīrijā un Austrumsibīrijā, Japānā, Mandžūrijā, Mongolijā, Korejā. 

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Sērmūkšspireju Eiropā ieveda 18. gs. vidū, Latvijā 19. gs. sākumā kā krāšņumaugu dārzos. Mūsdienās tā sastopama parkos un apstādījumos, kapsētās, pamestās mājvietās un dārzos, veidojot lielas audzes. Aizvien biežāk tā sastopama pamežā kā skujkoku, tā arī platlapju mežos.

IETEKME
Samazina vietējo sugu daudzveidību, ierobežojot citu lakstaugu un koku sugu augšanu.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Izvairīties no sērmūkšspirejas izmantošanas apstādījumos un mežos. Lai ierobežotu pavairošanos, augus vislabāk izraut vai izrakt, jo nocērtot tie sadzen daudz atvašu.

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU
Viens no izplatītākajiem dekoratīvajiem krūmiem dārzos, parkos un ūdenstilpju krastos.

Parastā sermūkšspireja. Foto - Laura Grīnberga
Parastā sērmūkšspireja Sorbaria sorbifolia. Foto - L. Grīnberga

VĀRPAINĀ KORINTE
Amelanchier spicata

PAZĪMES
Vārpainā korinte ir līdz 6–8 m augsts krūms, reizēm aug kā koks. Lapas 3–6 cm garas, 2–5 cm platas, zilganīgi zaļas, ar sīkzobainu malu, gals gandrīz apaļš. Ziedi balti, ziedkopa veido īsu ķekaru. Korintes zied maija beigās un jūnijā. Augļi – sākumā iesarkani, vēlāk zilgani melni –, nogatavojas augustā.

IZCELSME
Dabiskais izplatības areāls ir Ziemeļamerika – Atlantijas okeāna piekraste un Lielo ezeru reģions.

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Pirmās ziņas par vārpainās korintes stādījumiem Eiropā ir no 19. gs. sākuma. Tās stādīja kā dekoratīvu augu, kā arī pretvēja joslu stādījumos un kultivēja ēdamo augļu dēļ. Latvijā vārpainā korinte pirmo reizi savvaļā reģistrēta 1896. g. Rīgas apkārtnē, bet strauji izplatījusies pēdējo 50 gadu laikā. Korintes izplatās veģetatīvi un ar augļiem, ko ēd mazie zīdītāji un putni. 

IETEKME
Veidojoties blīvām vārpainās korintes audzēm, īpaši priežu mežos, mainās vietējo augu sugu un  augsnes barības vielu sastāvs. Mežos mainās apgaismojuma apstākļi un veidojas būtiskas izmaiņas ainavā. 

KO MĒS VARAM DARĪT?
Izcirst vārpainās korintes, taču augi ļoti ātri ataug un izdzen daudz sakņu dzinumu.

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU
Vārpainajām korintēm piemīt augsta salcietība – tās iztur salu līdz -50˚C.

Vārpainā korinte. Foto - Laura Grīnberga
Vārpainā korinte Amelanchier spicata. Foto - L. Grīnberga

KROKAINĀ ROZE
Rosa rugosa

PAZĪMES
Krokainā roze ir līdz 2 m augsts krūms, nereti veido klājeniskas audzes. Zari resni, ar daudziem ērkšķiem un matiņiem. Lapiņas krokainas, to virspuse spīdīgi zaļa, apakšpuse blāvi pelēkzaļa. Ziedi sārti violeti, reizēm balti, smaržīgi. Zied no maija līdz vēlam rudenim. Auglis 2–4 cm diametrā, sulīgs, oranžs.

IZCELSME
Sugas dabiskais izplatības areāls ir Austrumāzijā – Tālajos austrumos, Korejā, Sahalīnā, Japānā un Ķīnā.

IZPLATĪŠANĀS VEIDS
Krokainā roze tika ievesta kā dekoratīvs augs daudzās Eiropas valstīs. Pirmie ieraksti par sugas atvešanu no Japānas uz Eiropu ir 1796. g., bet tikai 19. un 20. gs. to sāka audzēt plašāk. Latvijā krokainā roze sāka izplatīties 20. gs. otrajā pusē. 
Bieži sastopamas blīvas audzes Baltijas jūras piekrastes baltajās un pelēkajās kāpās. Vairojas gan ar sēklām, gan veģetatīvi ar sakneņiem.

IETEKME
Samazina vietējo sugu daudzveidību, visjutīgākie ir piejūras kāpām raksturīgie augi. Pludmalēs, kur aug krokainā roze, samazinās atpūtai piemērotu vietu platības.

KO MĒS VARAM DARĪT?
Svarīgi ir pārtraukt krokainās rozes izmantošanu apstādījumos, īpaši piekrastes teritorijās. Atsevišķus krūmus vai nelielas audzes var iznīcināt, augus izrokot. Ierobežot lielas audzes ir sarežģīti, tas prasa vairākus gadus. Vislabāk apvienot augu izrakšanu, dzinumu biežu nogriešanu un noganīšanu (aitas un kazas).

INTERESANTS FAKTS PAR SUGU 
Eksperimenti pierādījuši, ka krokainās rozes augļi spēj peldēt līdz 40 nedēļām gan saldūdenī, gan jūras ūdenī. 

Krokainā roze. Foto - Laura Grīnberga
Krokainā roze Rosa rugosa. Foto - L. Grīnberga

Izdevums tapis Kohēzijas fonda projekta “Valsts vides monitoringa programmu un kontroles sistēmas attīstība un sabiedrības līdzdalības veicināšana, pilnveidojot nacionālas nozīmes vides informācijas un izglītības centru infrastruktūru” Nr. 5.4.2.2/17/I/002 ietvaros.

Atbalstītāji