Ar kādām pārdomām Jūs sagaidāt Latvijas Nacionālā dabas muzeja 180. jubilejas gadu?
Manas sajūtas, jubilejas gadu sagaidot, ir ļoti krāsainas. Šie aizvadītie gadi ir bijuši aktīvi un darbīgi. Tajos netrūka prieka par paveikto un, protams, arī pietiekoši sarežģītu brīžu. Kad tālajā 1999. gadā nonācām Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārraudzībā, tas bija lūzuma punkts, kad radās iespēja piesaistīt regulāru finansējumu pakāpeniskai muzeja attīstībai. Līdz tam muzejs, ceļojot no vienas pārraudzības iestādes pie nākamās, bija diezgan bēdīgā stāvoklī, jo izteikti trūka līdzekļu. Bija sakrājies ļoti daudz darāmā, un sākumā bija grūti saprast, ar ko lai sāk. Tā kā jau bija neatkarības laiks, kad izmantojām iespēju ceļot un gūt pieredzi citos muzejos, svarīgi bija veidot pievilcīgu, konkurētspējīgu piedāvājumu saviem apmeklētājiem, padarīt muzeju modernāku, apmeklētājiem pēc iespējas pieejamāku. Sākām veikt remontdarbus un pārveidot ekspozīcijas, primāri pievērsāmies apmeklētāju zonai. Par to, ka šī ir prioritāte, biju pārliecināta, stājoties amatā un skaidrojot savu redzējumu muzeja attīstībai. Muzejos ir jārada pievilcīga, estētiska un uzrunājoša vide, kas sagādā prieku un pozitīvas emocijas ne tikai apmeklētājiem, bet arī darbiniekiem.
Esmu gandarīta par to, kas šajā laikā paveikts kopā ar kolēģiem un VARAM atbalstu, jo darbs ieguldīts tiešām liels, bet, no otras puses, vienmēr var izdarīt vēl vairāk un vēl labāk, tāpēc jāturpina strādāt. Līdzīgi ir visos muzejos – mūsu darbs nekad neapstājas. Tas nedrīkst apstāties. Ja apstāsimies, varam atkal nonākt tajā pašā punktā, no kura esam tikuši laukā, un jāņem vērā tas, ka apmeklētājs kļūst arvien prasīgāks. Ar muzeju ir līdzīgi kā ar Rīgu, tas nekad nebūs gatavs.
Kā jau minēju, šajos gados muzejā ir aizvadīts ļoti intensīvs darbs ar lielisku komandu. Tie ir kolēģi, kuri akceptē pārmaiņu nepieciešamību, ir zinoši, radoši, darbīgi un atbalstoši. Kopīgi sasniegto rezultātu apliecina arī mūsu apmeklētāju teiktais, ko bieži dzirdam – kā jūs esat mainījušies! Ik gadu muzeju apmeklē vairāk nekā 100 000 cilvēku, un tas liecina, ka esam iecienīts muzejs. Bērna dzīvē šis lielākoties ir pirmais muzejs, ko viņš apmeklē. Tas, kādu iespaidu radīsim, var ietekmēt tālāko vēlmi apmeklēt arī citus muzejus. Mums tā ir liela atbildība. Tāpēc svarīgi, ka esam pieejams muzejs dažādām apmeklētāju grupām, tostarp arī daudzbērnu ģimenēm. Priecāsimies, ja apmeklētāji pie mums tikpat cītīgi kā iepriekš nāks arī šajā īpašajā – jubilejas – gadā.
Kādas ir Jūsu pirmās atmiņas par Latvijas Nacionālo dabas muzeju?
Mani skolas gadi pagāja tālu prom no Rīgas, Preiļos, tāpēc pirmoreiz šo muzeju apmeklēju tikai tad, kad vidusskolas gados mācījos Ogrē. Nevarētu teikt, ka tolaik muzejs mani būtu ļoti uzrunājis. Man patika zooloģijas ekspozīcija un minerālu daudzveidība ģeoloģijas ekspozīcijā. Bet manas domas mainījās, kad studiju gados sāku muzejā strādāt, iepazinu kolēģus un uzzināju, kāds un cik daudzveidīgs darbs šeit patiesībā notiek. Tad manī radās liela bijība, un es ar pietāti sāku izturēties pret visu, ko šie cilvēki dara. Tolaik man bija diezgan tehnisks darbs, es apstrādāju sēklu kolekciju Botānikas nodaļā – pārrakstīju etiķetes un reģistrēju sēklu nosaukumus inventāra grāmatā. Kā jaunam cilvēkam man šis darbs īpaši pie sirds negāja, tāpēc vēlāk ar lielu prieku pieņēmu uzaicinājumu strādāt Dabas aizsardzības nodaļā, lai pievērstos vides aizsardzības jautājumiem, kas interesēja jau skolas gados. Pamatā vadīju ekskursijas un lasīju lekcijas. Mūsu nodaļas vadītājs bija Marks Rapaports, ilgus gadus strādājām kopā ar kolēģi Olgu Šalaku, viņi abi bija ļoti zinoši un ievadīja mani šajā darbā. Pēc iespējas vairāk bija jāstudē tematiskā literatūra un jāapgūst jaunas zināšanas. Tolaik dabas aizsardzības temats bija ļoti pieprasīts, jo bija skolu mācību programmās. Tas man deva lielu rūdījumu, jo katru dienu bija jānovada divas vai trīs ekskursijas, nereti pēc darba muzejā jābrauc lasīt lekcija kādam darba kolektīvam. Kristus Piedzimšanas katedrālē tolaik atradās planetārijs, un, sadarbojoties ar Zinību biedrību, lekcijas bija jālasa arī tur. Nekad neaizmirsīšu pirmo reizi, kad tiku uzaicināta. Tur bija liels panelis, uz kura pēc lekcijas jānospiež pareizās pogas, lai cilvēki redzētu zvaigžņotās debesis. Sieviete, kura mani sagaidīja, ļoti ātri izstāstīja, kas darāms un kuras pogas jāspiež, bet pēc tam devās prom. Visu lekcijas laiku man bija tāds satraukums, domājot par pareizajām pogām! Beigās viss izdevās, bet tās bija īstas ugunskristības. Kaut arī slodze muzejā bija liela, tomēr šis darbs man ļoti patika. Tas, ka līdz direktores amatam esmu strādājusi dažādos amatos, man šobrīd palīdz lēmumu pieņemšanā un labāk saprast kolēģus, novērtēt viņu darbu.
Kāds cauri dažādiem muzeja darbiem ir bijis Jūsu ceļš līdz direktores amatam?
Sākums tātad bija Botānikas nodaļā, rakstot sēklu nosaukumus, bet mazliet komiski ir tas, ka mans rokraksts nemaz nebija labs. Kad mācījos skolā, pirmajā klasē tiku atstāta pēc stundām, lai trenētos glītrakstīšanā. Kaut arī mans rokraksts kopumā bija viegli un labi salasāms, bet tā vietā, lai burta kājiņu noapaļotu, es to rakstīju ar spicu galu, tāpēc rokraksts bija līdzīgs zāģītim. Kad vēlāk ar Botānikas nodaļas kolekciju strādāja cita kolēģe, viņa etiķetes pārrakstīja, bet es to uztveru ar vieglu humoru un dzīves ironiju, jo šis darbs acīmredzami nebija domāts man. Ņemot vērā šo manu neizdevušos pieredzi, es ļoti novērtēju cilvēkus, kuri muzejā strādā ar krājumu, jo viņiem ir vajadzīgas gan zināšanas, gan arī milzīga pacietība, precizitāte un koncentrēšanās spējas. Dabas izpēte ir brīnišķīgs darbs, bet sarežģītākā tā daļa sākas pēc priekšmeta nonākšanas muzejā, lai tas kļūtu par krājuma priekšmetu un nonāktu muzeja krātuvē.
Kad beidzu augstskolu, no Botānikas nodaļas pārgāju strādāt uz Dabas aizsardzības nodaļu. Vēlāk devos garākā prombūtnē, jo man piedzima meita, tad – dēls. Pēc apmēram trim gadiem atgriežoties muzejā, man sākās pilnīgi jauns posms. Dabas aizsardzības ekspozīcija bija pārcelta no otrā uz piekto stāvu, visi ekspozīcijas materiāli salikti kaudzēs, un mans pirmais uzdevums pēc atgriešanās bija to visu sašķirot, salikt atpakaļ vecajā kārtībā un izveidot šo ekspozīciju no jauna. Pēc tam tā bija jāpilnveido un jāpadara interesantāka. Tapa diorāmas par Baltijas jūru, iekšējiem ūdeņiem un barības ķēdēm, ekspozīciju papildināja muzeja krājuma priekšmeti. Kaut arī līdzekļu bija ļoti maz, soli pa solim ekspozīcija kļuva arvien interaktīvāka.
Tad Dabas aizsardzības nodaļu apvienoja ar Izstāžu un informācijas nodaļu, un es kļuvu par šīs nodaļas vadītāju. Tas bija ļoti interesants laiks. Turpināju rūpēties par vides ekspozīciju un pakalpojumiem tajā, un kopā ar pārējiem nodaļas kolēģiem veidojām izstādes. Spilgti palikusi atmiņā izstāde par ceļu no linu salmiņa līdz tērpam. Mums bija daudz sadarbības partneru, braucām uz Augu selekcijas institūtu Viļānos, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izstādei deva brīnišķīgus foto materiālus, Brīvdabas muzejs – dažādus priekšmetus, ar kuriem apstrādā linu. Sadarbojāmies ar modes speciālistiem, lai izstādē izliktu dažādus tērpus. Man ārkārtīgi patika gan izstādes veidošanas process, gan rezultāts.
Vēlāk darbu muzejā turpināju kā direktora vietniece. Muzeja ilggadējais direktors Vilis Krūmiņš bija spilgta personība un tālredzīgs kā muzeja vadītājs, jo tieši viņa laikā jau 1977. gadā tika izveidota ekspozīcija par dabas aizsardzību. Tolaik nebūt ne visos dabas muzejos šādas ekspozīcijas tika veidotas. Atmodas laikā un pēc neatkarības atgūšanas sākām braukt pieredzes apmaiņā uz muzejiem Vācijā, Francijā, Horvātijā, Skandināvijā un citviet.
Mana pāreja no direktora vietnieces amata uz direktores amatu bija pilnīgi neplānota, un īstenībā tas bija paredzēts tikai uz laiku. Bet nekas jau nav tik pastāvīgs kā – uz laiku! Direktors Krūmiņš bija cienījamā vecumā un ilgstoši slimoja, viņu aizvietoja iepriekšējā direktora vietniece Māra Eipure, bet arī viņa jau bija pensijas gados. Kolēģu iedrošināta un ministrijas atbalstīta, es piekritu uzņemties veikt direktora pienākumus uz laiku, bet tas ievilkās...
Ne tikai man, bet zinu, ka arī daudziem maniem kolēģiem darba gadi muzejā paskrien nemanot. Tas ir tāpēc, ka te ir, ko darīt. Ir kolēģi, kuri atzīst, ka, atnākot uz muzeju, domājuši, ka būs daudz mierīgāk. Bet muzejā miers nav jāmeklē, te var atrast aizraujošu, dinamisku darbu ļoti jaukā, atbalstošā kolektīvā kopā ar brīnišķīgiem, zinošiem speciālistiem. Uzskatu, ka katram muzeja darbiniekam ir jābūt ne tikai zinošam, bet arī radošam un darboties gribošam cilvēkam. Mūsu kolektīvā ir daudz piemēru, tam, ka uz muzeju atnāk un iekrīt. Es tāda neesmu vienīgā. Tas ir sirdsdarbs, kas dod piepildījumu. Tāpēc atliek turpināt strādāt.
Ko Jums nozīmē tieši direktores darbs?
Pirmkārt, tas man nozīmē milzīgu atbildību. Nereti šis darbs uzliek milzīgu slogu, un tas nav viegli, jo galu galā par jebkuru rezultātu, vai tas ir labs, vai ne tik labs, atbild direktors. Bet uz priekšu mani dzen vēlme un saprašana, ka virzība ir jāturpina nemitīgi, soli pa solim. Man kā direktorei ļoti svarīgs ir manu kolēģu atbalsts, arī tas, ka esam uz viena viļņa – vēlme šo muzeju veidot arvien pievilcīgāku, aicinošāku un milzīgais darbs, ko esam kopīgi ieguldījuši, lai taptu ekspozīcijas un muzejs tiktu atjaunots. Te es domāju ne tikai muzeja zinātniskos darbiniekus, bet pilnīgi visus, jo katram ir bijusi sava nenovērtējama loma, lai kopējais darbs tiktu izdarīts. Bez komandas mēs nekad tik tālu nebūtu tikuši. Komandai manās acīs ir vislielākā vērtība.
Šobrīd man ir sajūta, ka muzejā izveidota stabila bāze vides izglītības darbam, jubilejas gadā esam pabeiguši atjaunot vēl vienu ekspozīciju, un atlikusi tikai pēdējā, kuru nepieciešams izveidot. Pēc tam priekšā pilnveidošanas un uzturēšanas darbi. Nākamajam muzeja vadītājam vajadzētu vairāk attīstīt starptautisko sadarbību un vēl vairāk pievērsties krājuma saglabāšanas jautājumiem, īpaši šajā ģeopolitiskajā situācijā, kas valda pasaulē. Kohēzijas projekta ietvaros jau uzsākta krājuma mēbeļu nomaiņa, bet šo darbu svarīgi turpināt. Ir ļoti daudz, ko darīt. Un ekspozīciju papildināšanas darbam ir jābūt mūžīgam. Pateicoties ekspozīciju satura vadības sistēmai, ir neierobežotas iespējas veidot jaunu, saistošu saturu, lai tehnoloģijas izmantotu pēc iespējas pilnīgāk. Īpaši jādomā arī par ekspozīciju uzturēšanu, jo liela daļa mūsu apmeklētāju ir ļoti aktīvi un enerģiski, līdz ar to uzturēšanas darbiem gada laikā nepieciešami lieli līdzekļi.
Kāds ir dabaszinātņu muzeja galvenais uzdevums mūsdienās?
Mūsdienās, kad pasaulē ir tik sarežģīta ekoloģiskā situācija, dabaszinātņu muzeja galvenais uzdevums ir arvien vairāk stāstīt par notiekošo vidē, cilvēka ietekmi un dabas nozīmi cilvēka dzīvē, tostarp ekonomikā. Daļā sabiedrības kopējā izpratne par šiem jautājumiem joprojām ir ļoti zemā līmenī. Dabas un vides veselība ir vitāli svarīga visai sabiedrībai un ikvienam cilvēkam, tāpēc arvien vairāk jāskaidro likumsakarības dabā un jārunā par iespējamiem risinājumiem, kā ekoloģisko situāciju ja ne uzlabot, tad vismaz vēl vairāk nepasliktināt. Katrā muzeja ekspozīcijā vajadzētu aktualizēt sugu un resursu aizsardzību, ekosistēmu nozīmi un veselību. Šie ir ļoti sarežģīti jautājumi, bet tāpēc vēl jo svarīgāka ir dabaszinātņu muzeju loma mūsdienu sabiedrībā. Kad savulaik vadīju ekskursijas par dabas aizsardzību vidusskolēniem un stāstīju, kā izmaiņas vidē ar bumeranga efektu galu galā ietekmē katru no mums, parasti iestājās liels klusums. Tādos brīžos parādījās interese – tas taču skar tieši mani, manu ikdienu!
Nenoliedzami, muzeja pamatuzdevums arī turpmāk būs dabas mantojuma (krājuma) saglabāšana nākamajām paaudzēm. Tam būs arvien lielāka gan zinātniskā, gan vēsturiskā vērtība. Ņemot vērā tehnoloģiju un zinātnes straujo attīstību, nākotnē būs arvien jaunas, daudz efektīvākas metodes krājuma izpētei, un iegūstamā informācija būs arvien dziļāka un nozīmīgāka datu interpretēšanā.
Kā Jums pašai radās tik dzīva interese par dabu un tās aizsardzību?
Bērnībā mēs ar māsu skolēnu brīvdienas pavadījām ļoti dziļos laukos Rēzeknes pusē, septiņu kilometru attālumā no Rāznas ezera, apmēram četru kilometru attālumā no Mākoņkalna. Tā bija lauku viensēta, ļoti skaista vieta – Zundi. Tur mēs skrējām pa mežiem un pļavām, redzēju apkārt fantastisko dabas daudzveidību, un – tas man bija kā klikšķis. Skolā Preiļos man bija brīnišķīga bioloģijas skolotāja Rubene. Pateicoties viņai, manī raisījās vēl lielāka interese par dabu. Arī vēlāk, mācoties Ogres vidusskolā, man bija ļoti zinoša un atbalstoša bioloģijas skolotāja, kura sūtīja mani uz olimpiādēm. Sapratu, ka pati vēlos kļūt par bioloģijas skolotāju. Līdzās darbam muzejā esmu strādājusi arī skolā. Savulaik praksē 3. vidusskolā pasniedzu ķīmiju, vēlāk Ogres profesionāli tehniskajā skolā – bioloģiju, un man šis darbs patika. Kādu brīdi lasīju lekcijas par vides aizsardzību Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē. Bet ar laiku sapratu, ka nevaru vienlaikus strādāt gan muzejā, gan skolā. Izvēlējos muzeju. Savukārt muzejā pēc tam bija jāizdara izvēle starp pētniecisko un birokrātisko darbu.
Šādus lēmums pieņemt ir grūti un sāpīgi. Dabas izpēte ir tik vērtīga un interesanta lieta! Bet sapratu, ka to vairs nevaru apvienot ar jaunajiem pienākumiem vadītāja amatā. Ir žēl pamest to, kas bijis iesākts... Šobrīd domāju, ka izdarīju pareizo izvēli, jo nav iespējams vienlaikus būt gan vienā, gan otrā vietā. Kaut kas galu galā ņems virsroku. Un nav pareizi, ja, esot vadītajam, virsroku ņem kāda cita nodarbe, to ir grūti apvienot, īpaši, ja laiku vēlas atlicināt arī sev tuvākajiem – ģimenei. Bet tolaik man tā bija ļoti smaga izvēle. Tāpēc jo īpaši novērtēju tos cilvēkus, kuri ir līdz kaulam iekšā vienā darbā, rok dziļumā un ir savas jomas speciālisti.
Kas Jums dod spēku un iedvesmu, lai veiktu savu darbu?
Pats svarīgākais ir mana atbalstošā ģimene. Bija laiks, kad darbs regulāri nāca uz mājām arī brīvdienās, un tas tika respektēts. Pirmie gadi direktores amatā bija grūti, un šis atbalsts patiešām bija ļoti svarīgs. Mans vislielākais prieka avots ir mani bērni un mazbērni, bet šeit, muzejā – atbalstošie kolēģi. Piekrītu teicienam, ka viens tu neesi nekas! Idejas ir iespējams īstenot tikai kopā, un kolektīvā ir ļoti liels spēks. Un ir vēl kāds spēka un iedvesmas avots, kas, esmu pārliecināta, vieno muzejā mūs visus – tā ir daba.
Kā vislabprātāk pavadāt savu brīvo laiku dabā? Kuras ir Jūsu iemīļotākās vietas Latvijā?
Ar vīru brīvdienās cenšamies doties pārgājienos, noejot kādus padsmit kilometrus. Ogres Zilie kalni ir vienkārši fantastiska vieta, kur izstaigāties. Pa dziļākiem ceļiem var staigāt klusumā un mierā, pat neredzot cilvēkus. Tā man ir īsta enerģijas uzlādes vieta. Man arī ļoti patīk strādāt dārzā, redzēt, kā tur aug un zied, un katru nākamo reizi ir uzziedējis kaut kas jauns. Patīk ceļot, redzēt jaunas vietas, noteikti aiziet uz kādu muzeju. Zeme, kas man īpaši patīk, ir Norvēģija, kur esmu bijusi gan ar kolēģiem, gan viesojoties pie krustdēla. Pateicoties viņam, esmu varējusi izjust šo zemi visā tās skarbumā un krāšņumā. Ceļojumos man visvairāk patīk būt dabā – gan Izraēlā, gan Dienvidāfrikā, gan Islandē, gan Horvātijā, gan visur citur dabas daudzveidība ir apbrīnojama. Savukārt Latvijā regulāri dodamies uz Latgali. Rāznas ezers, Mākoņkalns, visas skaistās bērnības atmiņas…
Kāds ir Jūsu novēlējums kolēģiem un apmeklētajiem jubilejas gadā?
Tas, ko jau esam izdarījuši un varam izdarīt, atkarīgs no mums visiem kopā. Tāpēc visiem kolēģiem novēlu nepazaudēt savu radošo dzirksti, vēlmi darīt un vēlmi attīstīt muzeju katru dienu! Lai pietiek spēka un enerģijas šajā jubilejas gadā! Galvenais ir – neapstāties. Lai muzejā vienmēr būtu cilvēki, kuri māk strādāt kopā un vēlas redzēt muzeju arvien labāku un apmeklētājiem pievilcīgāku! Savukārt mūsu apmeklētājiem novēlu, lai katrs muzeja apmeklējums viņiem sagādātu prieku un lai izdotos šeit ne tikai labi pavadīt laiku, bet arī gūt jaunas, vērtīgas zināšanas. Lai muzejs vienmēr ir vieta, kas aicina atnākt vēl un vēl!
