Jūs atrodatiesGada dzīvnieks 2014 pelēkais vilks Canis lupus

Gada dzīvnieks 2014 pelēkais vilks Canis lupus


Versija drukāšanaiVersija drukāšanaiSend to friendSend to friend
Pelēkais vilks. Foto - A. Eglītis

Pelēkais vilks Canis lupus

Dzimta: suņi Canidae

Kārta: plēsēji Carnivora

Klase: zīdītāji Mammalia

Tips: hordaiņi Chordata

Ārējās pazīmes

Vilks ir vislielākais suņu dzimtas savvaļas pārstāvis. Tas ārēji atgādina lielu suni, taču atšķirībā no tā, vilkam ir augstāks skausta apvidus, īsāks purns un platāka piere. Acis parasti gaišas – dzeltenas vai zaļganas, izvirzītas vairāk uz sāniem un novietotas ieslīpi. Aste parasti ir nolaista taisni. Atšķirībā no suņa pieaudzis vilks neceļ asti augstāk par muguras līniju un nesavij to gredzenā, bet ausis vilkam nekad nav noļukušas. Apmatojuma krāsa var variēt no gaišas līdz pilnīgi melnai. Latvijā sastopama vilka pasuga Canis lupus lupus. Šīs pasugas dzīvnieki ir vidēji lieli, apmatojuma krāsojums pelēcīgi tumšs ar rudas krāsas piejaukumu.

Foto - A. Eglītis

Dzīvesveids un vairošanās

Pārošanās: janvāris – marts

Mazuļu dzimšana: aprīlis – maijs

Mazuļu skaits: 1 – 11 (vidēji 5–6)

Kucēnu mirstība ir augsta – 50% aiziet bojā līdz 3 mēnešu vecumam, bet līdz gada vecumam – 65%.

Vairošanās periodā (no aprīļa līdz septembrim) vilki dzīvo kā nometnieki, bet ziemas mēnešos tie ir vairāk vai mazāk izteikti klejotāji. Vilki dzīvo baros, ko parasti veido vienas ģimenes locekļi – vecāku pāris (alfa tēviņš un alfa mātīte), konkrētā gada mazuļi un 1–2 gadus veci jaunie dzīvnieki. Katram vilku baram ir sava teritorija, ko tas iezīmē un aizsargā no kaimiņu bariem. Tās lielums svārstās robežās no 30 līdz 1000 km2. Vilki ir aktīvi visu gadu un gandrīz visu diennakti, bet medī galvenokārt nakts un krēslas stundās. Eiropā vilku galvenā barība ir savvaļas pārnadži. Taču šie plēsēji var baroties arī ar sīkiem un vidēja izmēra mugurkaulniekiem un bezmugurkaulniekiem, kā arī ogām, kritušiem dzīvniekiem, cilvēka radītiem atkritumiem un mājdzīvniekiem. Pētījumi par vilku barošanās ekoloģiju Latvijā parāda, ka aptuveni 75% no vilka barības veido savvaļas pārnadži (briežu dzimtas dzīvnieki un meža cūkas), diezgan bieži sastopams arī bebrs. Līdzīgi kā citās areāla daļās, Latvijas vilku uzturā konstatēti arī zaķi, grauzēji, kukaiņēdāji, neliela izmēra plēsēji, putni, rāpuļi, kukaiņi un augi. Latvijā, apkopojot un analizējot ziņojumus par vilku uzbrukumiem mājdzīvniekiem, noskaidrots, ka visbiežāk nogalinātas aitas (57,6%), retāk liellopi (18,6%), kazas (16,9%) un suņi (6,8%).

Dzīves vieta

Mūsdienās galvenais vilku apdzīvotais biotops ir meži, jo tur plēsēji jūtas visdrošāk. Purvi nav vilku iecienīts biotops, tomēr tie labprāt izmanto grūti pieejamās saliņas purvā, lai ierīkotu drošus midzeņus un ziemas laikā glābtos no medniekiem.

Pazīmes dabā

Vilki ir piesardzīgi dzīvnieki un to tieša novērošana dabā ir reti iespējama, tādēļ par sugas klātbūtni ir vieglāk spriest pēc netiešām pazīmēm – pēdu nospiedumiem, ekskrementiem, teritoriju iezīmēm un gaudošanas. Pēdu nospiedumi ir garenāki nekā lielākajai daļai suņu šķirņu vai to krustojumu. Priekškāju nospiedumu garums ir 8,5–13,5 cm, platums – 8–12 cm. Pakaļkāju nospiedumu garums ir 7,5–12 cm, platums – 6,5–10 cm. Vilku pēdu virkne veido gandrīz taisnu līniju, turklāt sniegā dzīvnieki iet viens aiz otra, pēdu pēdā, tāpēc bieži vien nav iespējams pateikt, cik indivīdu ir barā. Noteicējos minētā atšķirība (starp vidējo – otrā un trešā – pirkstu spilventiņu apakšējo malu un ārējo – pirmā un ceturtā – pirkstu spilventiņu augšējo malu var novilkt taisnu līniju) vilka un suņa pēdu nospiedumos dabā ne vienmēr ir pamanāma, un reāli ir ļoti grūti atšķirt vilku un līdzīga izmēra suņu pēdas. Pierādījums vilku klātbūtnei ir to ekskrementi, kas parasti atrodami uz zvēru takām un meža ceļiem. Ekskrementi ir velteniski, parasti melni vai tumši pelēki. Saturā var būt zvēru mati, kaulu gabaliņi, arī putnu spalvas, vasarā – meža ogu mizas un sēklas. Vilku klātbūtni apliecina arī to gaudošana. Tādējādi dzīvnieki sazinās savā starpā.

Vilka pēda (pirmā no kreisās) un suņa pēda. Foto - LDM arhīvs

Izplatība un sastopamība

Vēsturiski vilks bija viens no visbiežāk sastopamajiem zīdītājiem. Pašreiz tā izplatība ir daudz ierobežotāka. Pamatojoties uz dzīvnieku izplatību, sociālajiem, ekoloģiskajiem un politiskajiem faktoriem, Eiropā ir noteiktas 10 vilku populācijas. Latvijā sastopamie vilki pieder Baltijas populācijai. Šai populācijai pieskaitāmi arī Baltkrievijā, Ukrainas ziemeļdaļā dzīvojošie vilki un lielākā daļa no Krievijas Eiropas daļas vilkiem. ES valstīs Baltijas reģionā ir aptuveni 900 – 1400 dzīvnieku, no kuriem 20% dzīvo Latvijā, 20% – Igaunijā, 30% – Polijā un 30% – Lietuvā. Pēdējos gados populācijā tiek novērota skaita stabilizēšanās vai pat pieaugums, taču vilku areālam Latvijā ir tendence sadrumstaloties. Lai arī pēc oficiālās statistikas vilku populācija tiek vērtēta ap 600 un pēdējos gados pat vairāk nekā 1000 indivīdiem, pēc ekspertu aprēķiniem, beidzoties medību sezonai, Latvijā paliek ne vairāk par 200 – 300 vilkiem. Tomēr, ņemot vērā labvēlīgo populācijas demogrāfisko struktūru, kā arī areāla saistību ar kaimiņvalstīm, vilki sekmīgi atjauno savu skaitu un kopumā populācijas stāvoklis ir stabils.

Vilks un cilvēks

Cilvēku uzskati par vilku ir ļoti pretrunīgi. Vieni to uztver kā unikālu un aizsargājamu dzīvnieku un bioloģiskās daudzveidības neatņemamu daļu, citi – kā nīdējamu, asinskāru plēsoņu, kura vienīgais mērķis ir atstāt cilvēku bez medījuma. Galvenais vilku skaita ierobežojošais faktors ir tiešā nogalināšana. Tā tiek veikta gan mājlopu aizsardzības nolūkos, gan cenšoties palielināt medījamo pārnadžu skaitu. Intensīvas vajāšanas dēļ vilki ir mainījuši savu uzvedību un kļuvuši piesardzīgi; visi cilvēki, viņuprāt, ir potenciāli mednieki. Uzbrukt cilvēkam var vienīgi ar trakumsērgu slimi dzīvnieki, taču šādi gadījumi ir ļoti reti, un vilki netiek uzskatīti par trakumsērgas uzturētājiem un izplatītājiem dabā. Gluži pretēji – tie samazina lapsu, jenotsuņu un klaiņojošu suņu skaitu, kas ir galvenie bīstamā vīrusa pārnēsātāji.

Vilks reto un izzūdošo sugu sarakstos

• Sugu un biotopu aizsardzības likums.

• Ministru kabineta noteikumi Nr. 396. „Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu”, 2. pielikums.

• Vilkus atļauts medīt, ievērojot Valsts meža dienesta noteikto lielāko pieļaujamo nomedījamo dzīvnieku skaitu, no 15. jūlija līdz 31.martam. Par nelikumīgu vilka nogalināšanu pārkāpēju soda administratīvā kārtībā.

• Vašingtonas konvencija – “Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētām savvaļas faunas un floras sugām (CITES)”, II. pielikums (potenciāli apdraudēta suga).

• Eiropas Padomes regula Nr. 338/97 „Par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, regulējot tirdzniecību ar tām”, A pielikums.

• Bernes konvencija – “Konvencija par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu saglabāšanu”, II. pielikums (īpaši aizsargājama suga).

• Eiropas Padomes direktīva 92/43/EEC „Par dabisko biotopu, savvaļas faunas un floras aizsardzību”, V pielikums (nozīmīga suga, kuras indivīdu iegvei savvaļā un izmantošanai var piemērot apsaimniekošanas pasākumus).

Avoti:

http://www.daba.gov.lv/upload/File/DOC/SAP_Vilks-08_LV.pdf

http://www.canids.org/species/canis_lupus.htm

http://www.canids.org/species/Grey_wolf.pdf

http://www.lcie.org/Largecarnivores/Wolf.aspx

http://www.macroevolution.net/black-wolves.html#.UpW29lObFgg

Muzeja pasākumi vilka gadā

Gada dzīvnieks 2014 paziņošana

http://www.dabasmuzejs.gov.lv/aktualitates/gada-dz-vnieks-2014

http://www.dabasmuzejs.gov.lv/aktualitates/gada-dz-vnieks-2014-0

Ģimenes diena "Noslēpumainais gada dzīvnieks"

Fotoizstāde "Vilks Igaunijā"

Pasākums "Vilcēna pavasara svētki"

Pasākums "Vilku vakars"

 

Iezīmes

Seko mums:

Kalendārs

P O T C P S S
 
 
 
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
31
 
 
 
 
 
 

  • Gada dzīvnieks
  • Muzeja 165. jubilejas izstādes stāsti
  • Audiogids Dabas muzejā
  • Daba pilsētas sirdī. Video
  • 360 virtual tour

Meklēt

Imagemenu4

  • Nacionālais muzeju krājuma kopkatalogs

Muzeja darbību atbalsta