Jūs atrodatiesĀpša stāsti

Āpša stāsti


Versija drukāšanaiVersija drukāšanaiSend to friendSend to friend
Āpsis

Āpša gadā aicinām iesūtīt atmiņu stāstus par jebkāda veida sastapšanos ar šo dzīvnieku vai novērotām āpšu klātbūtnes liecībām. Stāstus var iesūtīt elektroniski, rakstot uz polina.skinke@ldm.gov.lv vai sūtīt pa pastu uz Latvijas Dabas muzejs, K. Barona iela 4, Rīga, LV - 1050.

***

No draugiem kaimiņzemē saņēmām vairākus stāstus ar kādas ģimenes un āpšu līdzāspastāvēšanu.

Pirmā daļa "Lielais dārgums"

Mūsu ģimenes āpšu stāsts sākās jau pirms vairākiem gadiem. Mūsu lauku mājas atrodas skaistajā Viljandi apkārtnē. Te ir lauki, jauktu koku meži, pauguri, ielejas, strauti un līkločiem bagāta upe. Tuvākie cilvēkkaimiņi atrodas turpat kilometra attālumā, bet, kā kompensācija tam, netālu no mums dzīvo lieliski cita veida iemītnieki. Esam jau ļoti saraduši un piešķīruši tiem vārdus. Ap māju staigā jaunais stārķis Tīna un gaida savu draugu, klijānu pāris Hilda un Holgers netālajā mežā dzīvo jau ceturto gadu, bet krēslas stundās deviņas stirnas nāk mieloties pie mūsu smiltsērkšķu krūmiem. Un vēl mums ir Matilde! Pirmo reizi mēs viņu satikām pirms sešiem gadiem. Reiz pastaigas laikā abus mūsu lielos suņus pārsteidza kaut kas nepārprotami interesi rosinošs, bet arī biedējošs. Aizrautīgā riešana, bet tai pat laikā drošās distances ieturēšana liecināja, pēc suņu domām, ka radījums, kas kustējās zālē bija diezgan aizdomīgs atradums. Steidzāmies pie suņiem, lai atturētu tos no pārinodarīšanas tam, kas visdrīzāk bija ezis vai zaķis, bet tas, ko ieraudzījām vēl šodien liek mums smaidīt. Zālē tumšs kaķa lieluma radījums gārdza un šņāca, drosmīgi stādamies pretim suņiem un atteikdamies bēgt, pie krūtīm sargādams sev kaut ko ļoti dārgu. No āpša ķepām, piespiestām sev cieši klāt, nāca skaļa zumēšana, kas izrādījās bija pūznis dzīvu kameņu. Brašais āpsis drosmīgi sargāja savu dārgo atradumu, lieliski tikdams galā ar suņiem! Saucām suņus prom un atstājām āpsi baudīt savu saldo atradumu.

Otrā daļa "Tikšanās ar četriem āpsēniem"

Vēlāk šad un tad mūsu ceļi ar Matildi krustojās. Visaizraujošākā tikšanās bija pagājušā gada 8. jūlijā, kad bijām izgājuši savā ikvakara pastaigā. Pēkšņi Matilde bija uz ceļa mums priekša, un ne viena - pakaļ viņai klumpačoja mazs radījums. Pēc neilgs brīža sekoja vēl viens, tad vēl viens un vēl viens. Tā tovakar sastapāmies ar pieciem āpšiem jeb Matildi un viņas četriem āpsēniem. Izdevās arī uzņemt dažas fotogrāfijas. Ģimene nelikās traucēties vai arī pa šiem gadiem jau pie mums bija pieraduši. Lai kā arī nebūtu, bijām ļoti priecīgi par tikšanos, un līdz vasaras beigām vēl vairākas reizes sastapāmies ar Matildi un viņas bērniem. 

Tekstu un foto autore Külli Joonson

***

Biju aizbraucis medībās Talsu novada Ģibuļu pagastā. Atrados pie viena labības lauka un pēkšņi sadzirdu, ka kāds lielā tempā, smagiem soļiem un ik pa laikam apstājoties, tuvojas uz manu pusi. No sākuma nesapratu, kas tur varētu būt. Tad paņēmu telefonu un sāku filmēt…

http://www.youtube.com/watch?v=xBtApGlzDew

Kalvis Liepa

***

Tehnoloģiju pieejamība un mūsu prasmes ar tām apieties veicina arī dabas procesu izziņu. Arvien biežāk dzirdam, ka cilvēki savos īpašumos uzstāda novērošanas kameras, lai ar interesi sekotu līdzi norisēm savvaļā. Videokameru stāstiņu saņēmām arī no Vidzemes.

Stāsts par āpsīšiem aizsākās jau janvārī- februārī, jo Ziemassvētku vecītis atnesa sen kāroto meža kameru. Kalnu, kurā kamera tika nolikta zinājām jau sen, bet vienmēr to saucām par lapsu kalnu. Likās, ka alās, kas tur saraktas (apmēram 20 dažādu izeju), noteikti dzīvo lapsas. Liels bija mūsu izbrīns, kad nofilmētajā materiālā ieraudzījām āpsi, kurš laikam bija tikko modies no ziemas miega. Tad nu sākās īstā gaidīšana, minēšana, vai viņš ir viens, vai ar sievu utt. Kā jau šādos gadījumos, āpšiem ir doti arī vārdi- Tasso un Mele. Mūsu āpsīši dzīvo Drabešu pagastā. Joprojām ar sajūsmu skatāmies katras nedēļas safilmēto materiālu. Tagad gaidām, kad mazos izvedīs skatīties saulīti...Tad atkal padalīsimies.

Jauku dienu vēlot, Sandra

No Sandras iesūtītajiem materiāliem izvēlējāmies ievietot video, kurā redzams, kā āpsis vāc svaigus materiālus savas migas iekārtošanai. Darbs tiek veikts pavasarī un vasarā, lai līdz rudenim alas būtu sakārtotas.

https://www.youtube.com/watch?v=xBtApGlzDew

***

Dabas muzeja āpšu stāsts

Uzsākta āpšu (Meles meles) novērošana

Aizvadītajā nedēļā pētnieku un interesentu komanda ar pārstāvjiem no Latvijas Dabas muzeja, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" un Dabas aizsardzības pārvaldes devās Ziemeļkurzemes virzienā, lai apskatītu, kā mežā dzīvo un rosās gada dzīvnieks un izvēlētos piemērotākās vietas āpšu novērošanai (informācija par novērošanas gaitu sekos).

Apskatījām trīs āpšu citadeles, no kurām divas patiešām var saukt par āpšu kalniņiem, bet trešā atradās dziļā, tumšā skujkoku biezoknī, ierīkota jaukā, saulainā klajumiņā starp sūnām un akmeņiem, ar aktīvo pārvietošanās trasi (dziļu iestaigātu taku meža virzienā) un blusošanās laukumiņu zem egles zariem. Rakumi bija svaigi, tātad āpsis jau rosās un gatavojas pavasara - vasaras sezonai, kas nozīmē atkopšanos pēc ziemas, meklējot svaigus pavasara gardumus, vairošanos un mazuļu gaidīšanu. 

Pa ceļam pie āpša, uz dubļainas takas manījām arī lūša (Lynx lynx) pēdu nospiedumus, kas mijās ar āpša lāčveidīgajiem, mazākajiem ķepu nospiedumiem.

Abi āpšu kalniņi arī tiek apdzīvoti, novērojām svaigus rakumus, pēdu nospiedumus, bedri, kas varētu būt āpšu tualete. Arī šīs vietas dienas vidū bija patīkami saulainas, apkārt jau izziedējušas zilās vizbulītes (Hepatica nobilis) un izdīguši koši zaļi lakši (Allium ursinum), nereti tautā saukti par savvaļas ķiplokiem. 

Apkārtne ap alām visās vietās bija āpsiski kārtīga, nemētājās vecas ēdienu atliekas, nesmirdēja, zilo vizbulīšu kalniņš atrodas netālu no dzīvīga meža strauta. Gribas āpšus par īstiem romantiķiem dēvēt! 

Pa ceļam novērojām arī aļņu (Alces alces) (foto pa kreisi), staltbriežu (Cervus elaphus), stirnu (Capreolus capreolus) spiras, manījām līdzīgas meža caunu (Martes martes) un meža cūku (Sus scrofa) klātbūtnes liecības, redzējām arī kaku, kas varētu būt trūcīgāk ēduša pelēkā vilka (Canis lupus) vai ļoti labi paēdušas lapsas (Vulpes vulpes) (foto pa labi).

Iecerēts, ka āpšu novērošana turpināsies līdz šī gada jūnijam, un tā notiek sadarbībā ar LVMI "Silava" un Dabas aizsardzības pārvaldi.

Vairāk foto šeit: http://latvijasdabasmuzejs.blogspot.com/2016/03/uzsakta-apsu-meles-meles...

***

Bēdīgais stāstiņš par Āpsi Aizgājēju.

Bija 2008. gada vasaras vidus, karsta, saulaina jūlija diena. Es biju nesen uzsākusi strādāt par vides inspektori Ķemeru nacionālajā parkā. Kā jau pieklājas jaunam darbiniekam, attieksme pret darbu pārdabiski apzinīga, un, kā to vērtēju, šodienas acīm raugoties, vecākajiem kolēģiem reizēm pat traucējoša. Tieši tāpēc, lai lieki nelēktu acīs ar savu apzinīgumu, labprāt mēdzu teritorijas apsekošanas pārbaudēs doties viena pati. Atšķirībā no reizēm, kad darbs mani atrada dziļi meža biezoknī (nelegāli nocirsti koki, izgāzti atkritumi u.c.), šajā reizē pārsteigums gaidīja ceļmalā, dodoties no Tukuma uz Ķemeriem pa Smārdes ceļu. Tur nu viņš gulēja - kādas steidzīgas mašīnas notriekts, pavisam beigts un, cik vien iespējams, uzpūties un nelabi smirdošs. Āpsis Aizgājējs. Neiedziļinoties sīkumos par nelaiķa Āpša kunga (vai kundzes? - to notikuma kopējās negatīvās gaisotnes dēļ neienāca prātā noskaidrot) sadalīšanās pakāpi, atgādināšu, ka bija karsta vasaras diena, un bojā gājušais šķita ceļmalā nogulējis vismaz dienas trīs. Biju nonākusi dilemmas priekšā - vai nu izlikties, ka šī tikšanās nav notikusi, vai tomēr godināt aizgājēju ar cieņpilnu attieksmi un nogādāt viņa mirstīgās atliekas piemērotākā vietā. Izvēlējos otro variantu, sameklēju auto bagāžniekā savus allaž noderīgos "līķu cimdus" (tos pašus, kas jau bija lietoti kāda nabadziņa baltā stārķa atlieku pārvietošanai uz ceļmalas grāvi) un ķēros pie smagā darba. Jā, smags tas bija gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Varēju vien minēt, vai nelaiķis bijis sieviešu kārtas un savu nāvi sagaidījis, būdams gaidībās, vai arī nāves iestāšanās palielinājusi dzīvnieka svaru dubultā, bet šis "pēdējais gājiens" bija tiešām mokošs. Šajā ceļa posmā nebija ceļmalas grāvja, toties bija ceļmalas kalns. Nu, ne jau milzu kalns; tādu, kā zināms, Latvijā vispār nav. Šis nelielais paugurs mums ar Āpsi Aizgājēju bija īsts Golgātas ceļš. Stiepu nabadziņu aiz pakaļkājām, cienot izdzisušo dzīvību, vairījos no ķermeņa vilkšanas pa zemi, kopumā sagādājot mokas gan pati sev, gan, iespējams, arī mirlam, uz kuru tajā brīdī jau sāku izjust nepelnītas dusmas. Tomēr biju cieši apņēmusies tikt līdz paugura augšpusei, pa kuru stiepjas elektrolīnija, lai nelaiķis nonāktu dabiskā meža vidē, kur tad gan jau lapsas un citas ieinteresētas personas parūpēsies par viņa turpmākajām pārvērtībām. Iespējams, ja man līdzi būtu bijusi lāpsta, es būtu izvēlējusies vienkāršāku veidu, kā atbrīvot ainavu no Āpša Aizgājēja. Taču lāpstas nebija, un es turpināju "līšus līst" kalnup. Kalna augšpusē izrādījās, ka elektrolīnijas kopēji bija nozāģējuši līnijai tuvāk augošās priedītes un krūmus. Nozāģētie koķeļi mētājās krustu šķērsu, tādēļ ceļš lejup uz pretējo paugura pusi nebija lāgā pieveicams ne man, ne Āpsim, ne kopā, ne atsevišķi. Atstāt šo saulainajā pakalnā žūstam? Tas jau daudz neatšķirtos no pamešanas ceļmalā, tā man likās. Lejpuses mežmalītē jauka ēniņa, tur viņam būtu īstā vieta. Un šis laikam bija tas brīdis, kad viss mans lielais cieņas apjoms pret nelaiķi bija izsmelts, jo ne mirkli nešauboties, es atvēzējos un ļāvu Āpša gurušajām miesām doties pēdējā lidojumā lejup - uz to ēnaino mežmalīti. Vai nu biju pārvērtējusi savus spēkus, vai Āpša gars lika viņam piezemēties straujāk, tomēr līdz mežmalītei mans aizbilstamais netika. Ar satriecošu skaņas efektu tas nobūkšķēja uz kāda puspiekalnē vēl nesen zaļojušās priedītes celma, atklājot pavisam nebaudāmu ainu. Laidos prom, ko kājas nes, lai arī zināju droši, ka pakaļ man neviens nedzīsies. Vēl ilgi pēc tam, braucot garām traģēdijas vietai, ne nu gluži piestāju ziedus nolikt, bet piedomāju gan, lai nu viņam āpšu debesīs viegli un lai neļaunojas uz mani par dīvaino izvadīšanu. Un tikai tagad, pēc astoņiem šajā darbā pavadītiem gadiem, varu mierīgi un bez emocijām atcerēties drūmo gadījumu. Kaut gan, nē - emocijas tomēr nav zudušas pavisam, jo sirdsapziņa pat tagad īsti neļauj notikušo apsmaidīt no sirds. Kā nekā gēnos cieņa pret mirušajiem vēl saglabājusies.

Aija Balandiņa Dabas aizsardzības pārvaldes dabas izglītības speciāliste

***

2016. gada februāra sākumā saņēmām skaisti noformētu vēstuli no Silvijas Laimas Dišleres Bārbeles pusē. Rakstītāja dalījās ar mums savas mammas stāstā par sastapšanos ar āpsi uz kādas šauras laipas. Paldies par stāstu un labajiem vārdiem!

Pavasarī Iecava izgājusi no krastiem, pļavas un novadgrāvji pārplūduši. Lai tiktu uz kaimiņu mājām pār plato grāvi pārlikta gara, šaura laipiņa. Ejot pāri, drošībai turos pie garas nūjas un uzmanīgi sperot soļus, skats uz kājām un ūdeni. Pēkšņi pie purngaliem ieraugu kaut ko balti melnu un kustīgu - paceļu acis un ieraugu man pretī nākošu āpsi! Pirmā doma: kurš kuru?! Bet āpsis tusnīdams, elsdams un pūsdams veikli apgriezās uz šaurās laipiņas, nesaslapinot ne spalviņu, un atbrīvoja man ceļu un, vēl atskatījies, vai sekošu uzskrēja tuvējā Rutkukalniņā, kur bija āpšu alas. Žēl, ka izjaucu viņa nodomu ceļam un paldies, ka abi izkļuvām sausā.

***

Ineta, Rīgā

Savu bērnību pavadīju Vidzemē. Bijām trīs māsas, vesela meiteņu brigāde. Kamēr vēl negājām skolā, mūsu ikdiena pagāja, klaiņojot pa Cesvaines nomales laukiem un mežiem. Tikko dabā kaut kas sāka plaukt un zaļot devāmies dabā. Viens no mūsu klejojumu galamērķiem bija Āpšu kalniņš. Tas atradās lauka vidū, pašā augstākajā vietā, apaudzis ar ošiem un citiem, mūsu izpratnē, ļoti lieliem kokiem. Pašā kalniņa centrā atradās āpšu alas, tā vismaz teica pieaugušie. Gadu no gada mēs trijatā devāmies svētceļojumā uz šo vietu, cerībā ieraudzīt āpsi. Sajūtas bija ļoti satraucošas, vienlaikus ar cerībām satikt mistisko dzīvnieku, izjutām arī bailes – ko darīt, ja āpsis tiešām parādīsies. Vēl šodien atceros to smaku, kura bija jūtama alu tuvumā. Ar šodienas prātu domājot, vairs neesmu pārliecināta par to, vai alas tiešām piederēja āpšiem vai varbūt tomēr lapsām. Un kalniņš, kas nesa Āpšu vārdu, bija jāpārsauc par Lapsu vai Kūmiņu kalniņu.

Seko mums:

Kalendārs

P O T C P S S
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
 
 
 

  • Gada dzīvnieks
  • Muzeja 165. jubilejas izstādes stāsti
  • Audiogids Dabas muzejā
  • Daba pilsētas sirdī. Video
  • 360 virtual tour

Meklēt

Imagemenu4

  • Nacionālais muzeju krājuma kopkatalogs

Muzeja darbību atbalsta